ISO 10816-1: Mehāniskā vibrācija. Mašīnu vibrācijas novērtēšana, veicot mērījumus uz nerotējošām daļām. 1. daļa: Vispārīgas vadlīnijas

Kopsavilkums

ISO 10816-1 ir stūrakmens standarts mašīnu stāvokļa uzraudzībai. Tas nosaka vispārīgos principus vibrācijas mērīšanai un novērtēšanai uz mašīnu nerotējošām vai stacionārām daļām, piemēram, gultņu korpusiem. Šis standarts ir mūsdienīgs vēsturiskā standarta aizstājējs. ISO 2372 un kalpo par pamatdokumentu virknei citu standartu (piemēram, ISO 10816-3 rūpnieciskajām mašīnām), kas nosaka konkrētus vibrācijas ierobežojumus dažādām mašīnu klasēm. Tā galvenais mērķis ir nodrošināt standartizētu, uzticamu pamatu mašīnu ekspluatācijas stāvokļa novērtēšanai un pieņemšanas kritēriju noteikšanai.

Piezīme: Šo standartu pakāpeniski aizstāj ISO 20816 sērija, kuras mērķis ir apvienot korpusa mērījumu (ISO 10816) un vārpstas mērījumu (ISO 7919) principus vienotā, visaptverošā sistēmā. Tomēr ISO 10816-1 principi un zonu definīcijas joprojām tiek plaši izmantotas.

Satura rādītājs (konceptuālā struktūra)

Standarts ir strukturēts tā, lai nodrošinātu pilnīgu sistēmu mašīnu vibrācijas novērtēšanas programmas izveidei un īstenošanai:

1. 1. Darbības joma un mērīšana:

   Šajā sākotnējā sadaļā ir definēta standarta darbības joma, skaidri norādot, ka tas attiecas uz strukturālās vibrācijas mērījumiem uz mašīnu stacionārām, nerotējošām daļām, galvenokārt gultņu korpusiem. Tajā noteikts, ka stāvokļa uzraudzības nolūkos vēlamais mērīšanas parametrs ir platjoslas vidējā kvadrātiskā vērtība (RMS) ātrums, jo tas nodrošina stabilu un reprezentatīvu vibrācijas destruktīvās enerģijas mērījumu plašā mašīnas ātrumu diapazonā. Standarts nosaka šī mērījuma noklusējuma frekvenču diapazonu, parasti no 10 Hz līdz 1000 Hz, kas ir efektīvs, lai noteiktu visbiežāk sastopamās mašīnas kļūmes, piemēram, nelīdzsvarotību un nepareizu novietojumu. Tas sniedz arī pamata norādījumus par to, kur veikt mērījumus (gultņiem horizontālā, vertikālā un aksiālā virzienā), lai nodrošinātu pilnīgu priekšstatu par mašīnas dinamisko stāvokli.

2. 2. Instrumentācija:

   Šajā nodaļā ir sniegtas mērījumu veikšanai izmantoto instrumentu veiktspējas prasības. Tajā norādīts, ka visai mērīšanas sistēmai, ieskaitot sensoru, kabeļus un mērierīci, jāspēj precīzi izmērīt vidējo kvadrātisko ātrumu norādītajā frekvenču diapazonā. Tajā ir noteikts, ka instrumentam jābūt ar dinamisko diapazonu, kas ir pietiekams, lai bez kropļojumiem izmērītu gan ļoti vienmērīgi, gan nelīdzeni darbojošās mašīnas. Standarts arī uzsver pareizu sensoru uzstādīšanu, lai nodrošinātu datu precizitāti un atkārtojamību, un tajā ir tieši atsauces uz ISO 5348 kā vadošo standartu akselerometra montāžai. Visbeidzot, tas prasa, lai instrumenti tiktu periodiski kalibrēti atbilstoši izsekojamam standartam, lai nodrošinātu to nepārtrauktu precizitāti.

3. 3. Vērtēšanas kritēriji:

   Šajā pamatsadaļā ir izklāstītas divas vibrācijas nopietnības novērtēšanas pamatfilozofijas. Tajā ir paskaidrots, ka visaptverošam novērtējumam nevajadzētu balstīties uz vienu metodi, bet gan uz abu kombināciju:

   • 1. kritērijs: vibrācijas lielums. Šis ir vibrācijas absolūtās vērtības novērtējums, kas izmērīts noteiktā laika brīdī, salīdzinot ar iepriekš noteiktām robežvērtībām (nākamajā sadaļā aprakstītās “zonas”). Šo kritēriju izmanto, lai novērtētu mašīnas stāvokli absolūtā nozīmē, un tas ir būtisks pieņemšanas testēšanai un augšējo robežvērtību noteikšanai, lai novērstu bojājumus.
   • 2. kritērijs: vibrācijas lieluma izmaiņas. Šis kritērijs koncentrējas uz vibrācijas tendenci laika gaitā, salīdzinot pašreizējo vērtību ar mašīnas noteikto normālo bāzes līniju. Standarts uzsver, ka būtiskas vibrācijas *izmaiņas*, piemēram, RMS ātruma dubultošanās, var būt daudz jutīgāks attīstības defekta indikators nekā tikai absolūtā vērtība. Mašīnas vibrācija var dubultoties, bet joprojām būt “labā” vai “apmierinošā” zonā, tomēr šīs izmaiņas joprojām būtu skaidra brīdinājuma zīme, kas jāizmeklē.
4. 4. Novērtēšanas zonas:

   Lai nodrošinātu vienkāršu un praktiski izmantojamu 1. kritērija (absolūtā lieluma) sistēmu, standarts ievieš četru novērtēšanas zonu sistēmu. Šīs zonas kalpo kā universālas mašīnu stāvokļa “pakāpes”. Ir svarīgi atzīmēt, ka šī standarta vispārīgā daļa definē tikai zonu *jēdzienu*; konkrētās skaitliskās vērtības zonu robežām (mm/s) ir sniegtas standarta mašīnu specifiskajās daļās (piemēram, ISO 10816-3). Zonas ir definētas šādi:

   • A zona: Jaunieviesto iekārtu vibrācija parasti nonāktu šajā zonā.
   • B zona: Mašīnas ar vibrāciju šajā zonā parasti tiek uzskatītas par pieņemamām neierobežotai ilgstošai darbībai.
   • C zona: Mašīnas ar vibrāciju šajā zonā parasti tiek uzskatītas par neapmierinošām ilgstošai nepārtrauktai darbībai. Mašīnu šādā stāvoklī var darbināt ierobežotu laiku, līdz rodas iespēja veikt labošanas pasākumus.
   • D zona: Vibrācijas vērtības šajā zonā parasti tiek uzskatītas par pietiekami nopietnām, lai sabojātu iekārtu.
5. 5. Darbības ierobežojumi (trauksmes signāli):

   Šajā pēdējā sadaļā ir sniegta praktiska metodoloģija novērtēšanas kritēriju ieviešanai reālās pasaules uzraudzības programmā. Tajā ieteicams iestatīt divus atšķirīgus darbības trauksmes līmeņus, lai efektīvi pārvaldītu iekārtu risku:

   • Brīdinājums: Šis ir brīdinājuma līmenis, kas iestatīts, lai norādītu, ka vibrācija ir pārsniegusi normālo, stabilo bāzes vērtību. Brīdinājums ne vienmēr liecina par tiešām briesmām, bet tas kalpo kā ierosinātājs pastiprinātai uzraudzībai vai izmeklēšanas plānošanai, lai noteiktu izmaiņu cēloni. Šis ierobežojums parasti ir balstīts uz 2. kritēriju (būtiskas izmaiņas no bāzes līmeņa).
   • Ceļojums: Šis ir izslēgšanas līmenis, kas iestatīts augstākā absolūtā vērtībā, kura atspoguļo pieņemamās darbības augšējo robežu. Ja šis līmenis tiek pārsniegts, tas norāda, ka iekārtai draud nenovēršami un nopietni bojājumi. Reakcijai jābūt tūlītējai rīcībai, kas var ietvert iekārtas izslēgšanu. Šī robeža parasti balstās uz 1. kritēriju (absolūts lielums, bieži vien C/D zonas robeža).

Galvenie jēdzieni

• RMS ātrums: Standarts atkārtoti apstiprina, ka RMS ātrums ir labākais atsevišķs rādītājs mašīnu vispārējam stāvoklim norādītajā frekvenču diapazonā, jo tas ir tieši saistīts ar vibrācijas destruktīvo enerģiju.
• Platjoslas mērījums: Standarts ir balstīts uz vienu “kopējo” vibrācijas vērtību, nevis detalizētu spektrsTas ir skrīninga, nevis diagnostikas rīks. Augsta vērtība norāda, *ka* pastāv problēma, bet ne to, *kāda* tā ir.
• Vispārīgi pret specifiskiem: 1. daļa ir vispārīgais ietvars. Lai uzzinātu konkrētus, iedarbīgus vibrācijas ierobežojumus konkrētai mašīnai, jāiepazīstas ar citām ISO 10816 un ISO 20816 sērijas daļām.

← Atpakaļ uz galveno indeksu