ISO 21940-11: Mehāniskās vibrācijas. Rotoru balansēšana. 11. daļa: Procedūras un pielaides rotoriem ar stingru uzvedību

Kopsavilkums

ISO 21940-11 ir mūsdienīgs, autoritatīvs standarts balansēšanai stingri rotoriTas oficiāli aizstāj ļoti labi zināmo un plaši izmantoto ISO 1940-1 standarts. Šis atjauninātais dokuments sniedz visaptverošu sistēmu rotoru, kas to darba ātrumā būtiski nedeformējas, balansēšanas kvalitātes noteikšanai, sasniegšanai un pārbaudei. Tas saglabā sava priekšgājēja pamatjēdzienus, piemēram, G klases, bet tos pilnveido, paplašina mašīnu tipu sarakstu un sniedz detalizētākas procedūras vadlīnijas stabilākam balansēšanas procesam.

Satura rādītājs (konceptuālā struktūra)

Standarts ir strukturēts tā, lai loģiski vadītu lietotāju cauri visam balansēšanas procesam, sākot no specifikācijas līdz verifikācijai:

1. 1. Darbības joma un līdzsvarošanas prasības:

   Šajā pirmajā nodaļā ir definēts standarta fokuss, norādot, ka tas attiecas tikai uz rotoriem, kuriem piemīt stingra uzvedība. Stingrs rotors ir definēts kā tāds, ko var koriģēt jebkurās divās patvaļīgās plaknēs, un pēc korekcijas tā atlikušais disbalanss būtiski nepārsniedz noteikto pielaidi jebkurā ātrumā līdz maksimālajam darba ātrumam. Nodaļā ir noteikts balansēšanas pamatmērķis: samazināt masas ekscentricitāti līdz līmenim, kurā centrbēdzes spēki un vibrācijas, ko rada atlikušais disbalanss, ir pieņemami zemas mašīnas paredzētajai darbībai. Tajā ir izklāstīti stingrā rotora balansēšanas procesa pamatpieņēmumi un mērķi.

2. 2. Līdzsvara tolerances specifikācija:

   Šī ir centrālā nodaļa, kurā tiek definēts, “cik labam” jābūt līdzsvara darbam. Tajā tiek turpināta starptautiski atzītā koncepcija par Līdzsvara kvalitātes pakāpes (G) no iepriekšējā ISO 1940-1 standarta. G klase ir konstanta vērtība, kas attēlo rotora ekscentricitātes (e) un tā maksimālā darba ātruma (Ω) reizinājumu, kur G = e·Ω. Šajā nodaļā ir sniegta plaša un atjaunināta tabula, kurā uzskaitīti simtiem dažādu rotoru tipu — no maziem elektriskajiem armatūras veidiem līdz masīvām tvaika turbīnām — un katram piešķirta ieteicamā G klase. Izmantojot šo tabulu, inženieris var norādīt G klasi (piemēram, G6,3 sūkņiem, G2,5 turbīnām). Pēc tam standarts sniedz izšķirošo formulu, lai šo klasi pārvērstu par praktisku, izmērāmu pielaidi: pieļaujamo atlikušo īpatnējo disbalansu (e_{uz vienu}), ko pēc tam reizina ar rotora masu, lai iegūtu galīgo nelīdzsvarotības pielaidi tādās mērvienībās kā grami-milimetri.

3. 3. Pielaides piešķiršana korekcijas plaknēm:

   Šajā nodaļā ir sniegts būtisks matemātiskais ietvars divu plakņu balansēšanai. Kad ir aprēķināts kopējais pieļaujamais atlikums visam rotoram (no G klases), šī vērtība ir jāsadala starp diviem izvēlētajiem korekcijas plaknesŠajā sadaļā ir sniegtas skaidras formulas un vektoru diagrammas, kas palīdzēs balansēšanas tehniķim pareizi sadalīt kopējo pielaidi atsevišķās pielaidēs katrai plaknei. Tajā ir paskaidrots, ka sadalījums ir atkarīgs no rotora ģeometrijas, īpaši korekcijas plakņu attāluma no rotora smaguma centra un gultņu atrašanās vietām. Šo sadales procedūru ievērošana ir ļoti svarīga, lai koriģētu gan statiskā un pāra nelīdzsvarotība un nodrošinot, ka dinamiskie spēki uz gultņiem tiek samazināti līdz minimumam visā rotora garumā.

4. 4. Atlikušā nelīdzsvarotības pārbaudes procedūras:

   Šajā nodaļā ir izklāstīta galīgās pieņemšanas pārbaudes metodoloģija. balansēšanas mašīnaPēc fināla korekcijas svari ir pielietotas, tiek veikta verifikācijas palaišana. Standarts nosaka, ka iekārtai jāizmēra atlikušais disbalanss katrā korekcijas plaknē. Pēc tam izmērītās vērtības tiek salīdzinātas ar atsevišķām plaknes pielaidēm, kas tika aprēķinātas iepriekšējā solī. Tiek uzskatīts, ka rotors ir izturējis balansēšanas procedūru tikai tad, ja izmērītais atlikušais disbalanss *abās* plaknēs ir mazāks vai vienāds ar katrai plaknei norādīto pielaidi. Šajā sadaļā ir uzsvērts, cik svarīgi ir izmantot pareizi kalibrētu balansēšanas iekārtu un ņemt vērā visas instrumentu kļūdas, lai nodrošinātu, ka verifikācijas mērījums ir precīzs un uzticams.

5. 5. Ziņošana:

   Lai nodrošinātu pilnīgu izsekojamību un balansēšanas rezultātu skaidru paziņošanu, šajā pēdējā nodaļā ir norādīta minimālā informācija, kas jādokumentē oficiālā balansēšanas ziņojumā. Tas ietver administratīvo informāciju (piemēram, datumu un operatora vārdu), pilnīgu rotora identifikāciju (detaļas numuru, sērijas numuru) un visus galvenos balansēšanas parametrus. Svarīgi, lai ziņojumā būtu norādīta norādītā balansēšanas kvalitātes klase (piemēram, G6.3), rotora maksimālais darba ātrums un tā masa. Pēc tam ziņojumā ir skaidri jādokumentē sākotnējie nelīdzsvarotības mērījumi un, pats galvenais, galīgās izmērītās atlikušās nelīdzsvarotības vērtības katrai korekcijas plaknei, apstiprinot, ka tās ir zem aprēķinātajām pielaidēm. Tas rada pastāvīgu, pārbaudāmu ierakstu, ka rotors ir balansēts saskaņā ar standartu.

Galvenie jēdzieni un atjauninājumi

• ISO 1940-1 modernizācija: Šis standarts ir oficiālais ISO 1940-1 aizstājējs. Tas saglabā tos pašus pamatprincipus, bet reorganizē saturu, atjaunina G kategorijas tabulas ar vairāk rotoru tipiem un sniedz skaidrākas, precīzākas procedūru vadlīnijas. Pamatformula paliek nemainīga.
• Uzsvars uz procesu: Salīdzinot ar iepriekšējo standartu, ISO 21940-11 lielāks uzsvars tiek likts uz visu balansēšanas *procesu*, sākot no pielaides norādīšanas līdz tās pareizai sadalei starp plaknēm un gala rezultāta pareizai pārbaudei.
• Stingra rotora pieņēmums: Ir svarīgi atcerēties, ka šis standarts attiecas tikai uz *stingriem* rotoriem. Tie ir rotori, kuru nelīdzsvarotības sadalījums būtiski nemainās, kad rotors tiek sasniegts darba ātrumā. Rotoriem, kas lielā ātrumā saliecas vai deformējas, sarežģītākas procedūras ISO 21940-12 (elastīgiem rotoriem) jāizmanto.
• G pakāpes joprojām ir centrālas: Balance Quality Grade (G) koncepcija joprojām ir standarta stūrakmens, kas nodrošina vienkāršu, bet efektīvu veidu, kā noteikt nepieciešamo precizitāti plašam mašīnu klāstam.

← Atpakaļ uz galveno indeksu