ISO 20816-1: Mehāniskā vibrācija. Mašīnu vibrācijas mērīšana un novērtēšana. 1. daļa: Vispārīgās vadlīnijas

Kopsavilkums

ISO 20816-1 ir pašreizējais, modernais starptautiskais standarts, kas sniedz vispārīgas vadlīnijas mašīnu vibrācijas mērīšanai un novērtēšanai. Tas ir būtisks atjauninājums, jo aizstāj un apvieno divu vecāku, pamatstandartu principus: ISO 10816-1 (kas aptvēra mērījumus uz nerotējošām detaļām) un ISO 7919-1 (kas aptvēra rotējošu vārpstu mērījumus). Šis jaunais standarts nodrošina vienotu sistēmu mašīnas vibrācijas novērtēšanai kopumā, ņemot vērā gan korpusa, gan vārpstas mērījumus, lai veiktu visaptverošāku novērtējumu.

Satura rādītājs (konceptuālā struktūra)

Standarts integrē un atjaunina iepriekšējo standartu koncepcijas vienotā struktūrā:

1. 1. Darbības joma un mērījumu veidi:

   Šajā pirmajā nodaļā ir definēta standarta visaptverošā darbības joma, nosakot to par galveno vadlīniju plaša spektra rūpniecisko iekārtu vibrācijas novērtēšanai ekspluatācijas apstākļos. Tā nozīmīgākā iezīme ir divu atšķirīgu mērīšanas filozofiju formāla apvienošana. Tajā ir sniegtas detalizētas metodoloģijas vibrācijas mērīšanai abos gadījumos:

   • Nerotējošas daļas: Tas attiecas uz mērījumiem, kas veikti uz mašīnas stacionārajām sastāvdaļām, parasti gultņu korpusiem. Standarts atkārtoti apstiprina, ka šāda veida mērījumiem vēlamais rādītājs ir platjoslas platums. RMS (vidējā kvadrātiskā vērtība) ātrums, mērīts ar seismiskiem sensoriem, piemēram, akselerometriŠis mērījums atspoguļo destruktīvo enerģiju, kas tiek pārnesta uz mašīnas konstrukciju.
   • Rotējošās vārpstas: Tas attiecas uz pašas vārpstas dinamiskās kustības mērījumiem attiecībā pret fiksētu punktu (parasti gultņa korpusu). Standarts nosaka, ka tas jāmēra ar bezkontakta metodi. tuvuma zondes, un vēlamais rādītājs ir No virsotnes līdz virsotnei pārvietojumsŠis mērījums tieši kvantificē, cik daudz vārpsta pārvietojas gultņa klīrensā.
2. 2. Instrumentācija:

   Šajā nodaļā ir norādītas tehniskās prasības visai mērīšanas sistēmai, lai nodrošinātu precizitāti un konsekvenci, aptverot gan seismiskos (korpuss), gan bezkontakta (vārpstas) mērījumus. Tajā ir noteikts, ka instrumentācijai, tostarp pārveidotājam, kabeļiem un analizatoram, jāspēj precīzi izmērīt norādītos parametrus (RMS ātrumu vai nobīdi no maksimuma līdz maksimumam) visā mašīnas tipam nepieciešamajā frekvenču diapazonā. Standarts uzsver visas mērījumu ķēdes regulāras kalibrēšanas nozīmi atbilstoši zināmam, izsekojamam standartam. Turklāt tas sniedz svarīgus norādījumus par pareizu sensoru uzstādīšanu, atsaucoties uz konkrētiem standartiem akselerometru uzstādīšanai (ISO 5348) un tuvuma zondes (piemēram, API 670), lai samazinātu mērījumu kļūdu un nodrošinātu datu ticamību un atkārtojamību laika gaitā.

3. 3. Vērtēšanas kritēriji:

   Šī sadaļa veido novērtēšanas metodoloģijas pamatu, turpinot pārbaudīto divu kritēriju pieeju no iepriekšējiem standartiem. Tā sniedz detalizētu sistēmu mašīnu stāvokļa novērtēšanai, pamatojoties gan uz absolūtajām vērtībām, gan izmaiņām laika gaitā:

   • 1. kritērijs (absolūtās robežas): Šis kritērijs ietver absolūti izmērītā vibrācijas lieluma (vai nu korpusa ātruma, vai vārpstas pārvietojuma) salīdzināšanu ar iepriekš definētām robežvērtībām. Šīs robežas parasti tiek noteiktas, pamatojoties uz statistikas datiem no liela skaita līdzīgu mašīnu vai pamatojoties uz īpašiem norādījumiem no citām ISO 20816 sērijas daļām. Tas kalpo kā pamata kritērijs mašīnas vispārējam stāvoklim un ir kritiski svarīgs pieņemšanas testēšanai.
   • 2. kritērijs (izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo līmeni): Šis kritērijs koncentrējas uz vibrācijas lieluma izmaiņām no zināma, stabila atsauces vai bāzes stāvokļa. Standarts uzsver, ka būtiskas izmaiņas, pat ja absolūtā vērtība joprojām tiek uzskatīta par pieņemamu saskaņā ar 1. kritēriju, bieži vien ir agrākais un visuzticamākais attīstības defekta rādītājs. Šis kritērijs ir tendencēs balstītas paredzamās apkopes pamatā.
4. 4. Novērtēšanas zonas:

   Lai vienkāršotu 1. kritērija piemērošanu, standarts turpina izmantot labi izveidoto četru zonu sistēmu vibrācijas absolūtās smaguma pakāpes klasificēšanai. Šīs zonas nodrošina skaidru, ar krāsām kodētu metodi mašīnas stāvokļa paziņošanai. Ir svarīgi atzīmēt, ka šī standarta vispārīgā daļa definē tikai zonu *jēdzienu*; konkrētās skaitliskās vērtības zonu robežām ir sniegtas standarta mašīnām paredzētajās daļās (piemēram, ISO 20816-3). Zonas ir definētas šādi:

   • A zona: Jaunizveidotu vai atjaunotu iekārtu vibrācija parasti nonāk šajā zonā.
   • B zona: Mašīnas ar vibrāciju šajā zonā parasti tiek uzskatītas par pieņemamām neierobežotai ilgstošai darbībai.
   • C zona: Mašīnas ar vibrāciju šajā zonā parasti tiek uzskatītas par neapmierinošām ilgstošai nepārtrauktai darbībai. Jāparedz koriģējoši pasākumi.
   • D zona: Vibrācijas vērtības šajā zonā parasti tiek uzskatītas par pietiekami nopietnām, lai sabojātu iekārtu.
5. 5. Apvienotā novērtēšana un pieņemšana:

   Šajā pēdējā sadaļā ir sniegta būtiska standarta principu sintēze. Tajā oficiāli ieteikta kombinēta novērtēšanas pieeja, īpaši kritiski svarīgām mašīnām, kas aprīkotas gan ar seismiskām, gan bezkontakta zondēm. Tā palīdz lietotājam novērtēt gan korpusa vibrāciju (atstarojošos spēkus, kas tiek pārnesti uz konstrukciju), gan vārpstas vibrāciju (kas atspoguļo rotora dinamisko uzvedību), lai iegūtu pilnīgāku un ticamāku mašīnas vispārējā stāvokļa novērtējumu. Šajā sadaļā ir arī skaidri nošķirti kritēriji, kas tiek izmantoti pieņemšanas testēšana (jaunām vai remontētām iekārtām), kas parasti pieprasa, lai vibrācijas līmeņi atbilstu stingrākajām A vai B zonām, un kritērijiem, kas attiecas uz operatīvā uzraudzība ekspluatācijā esošām iekārtām, kur noteiktie trauksmes iestatījumi (brīdinājums un atvienošana), kuru pamatā ir gan absolūtās robežas, gan būtiskas izmaiņas no sākotnējā stāvokļa, ir galvenie ikdienas stāvokļa novērtēšanas rīki.

Galvenie jēdzieni

• Standartu apvienošana: Svarīgākais ISO 20816-1 aspekts ir tas, ka tas aizstāj un apvieno iepriekš atsevišķos korpusa (ISO 10816-1) un vārpstas (ISO 7919-1) vibrācijas standartus. Tas veicina holistiskāku pieeju mašīnu analīzei.
• Divkāršās mērīšanas filozofija: Standarts stingri iesaka, ja iespējams, izmantot gan korpusa, gan vārpstas vibrācijas mērījumus, jo tie sniedz papildinošu informāciju. Augsta korpusa vibrācija var liecināt par konstrukcijas problēmu, savukārt augsta vārpstas vibrācija var liecināt par rotora dinamisko problēmu.
• Modernizācija: Tajā ir atjauninātas vispārējās vadlīnijas, lai atspoguļotu mūsdienu instrumentācijas un datu analīzes praksi, kas ir attīstījusies kopš sākotnējo standartu publicēšanas.
• Atsevišķu daļu pamats: Tāpat kā tā priekšgājēji, arī šis “1. daļas” standarts nodrošina vispārīgu ietvaru. Konkrēti skaitliskie ierobežojumi dažādu veidu mašīnu novērtēšanas zonām ir sīki aprakstīti citās ISO 20816 sērijas daļās (piemēram, ISO 20816-3 rūpnieciskajām mašīnām).

← Atpakaļ uz galveno indeksu